You said - ‘It’s impossible!’
I replied - ‘Just because others didn’t make it?’
You said - ‘It’s not a good idea, you shouldn’t do that!’
I said - ‘I’m gonna go for it!’
…she left behind, he always dreamed of reaching the heights.
-Zii
When he said - “Fuck you!”, you flipped out and started to scream. You spilt your anger all over the place, shattered and frustrated you packed your stuff and left. You did not allow him to stop you, and he did not. Night and day you were trying to shut it all down and drown your heart deep in the ocean of unfulfilled hopes. Self flagellation and tears flushed everything you knew. You thought he hates you, you were all he had. You thought he doesn’t care, but you meant the world to him. He loved and still loves you, he loves you so much it hurts. Hurts so badly…
Vai zini to sajūtu, kad, ejot pa ielu, tev uzsmaida pilnīgs svešinieks? Vai zini to sajūtu, kad pāršķir pēdējo lapaspusi izcilā grāmatā? Vai zini to sajūtu, kad pirmo reizi vasarā kājas skar jūras viļņi? Tu zini, par ko runāju. Nekad nelaid vaļā šo mirkli, šo sajūtu. Pieturies. Izbaudi. Neiemin to dubļos; dubļos, kas gadiem neizžūs, jo tos atkal un atkal mitrina tavi ”NĒ”, ”NEVARU”, ”NEGRIBU”, ”NEJŪTU”. Kaut kur sētmalē suņu klaidoņi plosa mirkli, kamēr tev kājas stieg. Aizgaiņā tos, kuri rūc, un neuzgriez muguru tiem, kam vēl rūp, tad arī viskijs vairs nešķitīs rūgts un tur, tālumā, gaudot beigs suns.
-Zii
Papriecāsimies kopā, tikai šo vienu reizi, kad saule aiz loga lēnāk riet un laiks uz brīdi piestāj. Šodien gluži vai nejauši iknedēļas brauciens uz Rīgu izvērtās par stundu meditācijas Prāta Vētrasjaunā albuma ‘Vēl viena klusā daba’ pavadījumā.
Daudz mēļots un prātots par šo albumu līdz šim. Neviltotu apjukumu un ažiotāžu ‘PV fans vidējais’ rindās izraisīja grupas jaunais singls “Lantern”, ar ko nevaru viņus vainot. Šoriez tā gluži vienkārši nav tā Prāta Vētra, ko esam pieraduši dzirdēt ik pēc diviem vai trim gadiem. Jaunais albums ir eksperimentālākais prātnieku albums, bet noteikti ne veiksmīgākais. Tam nav Lidlauka viegluma un Četru krastu spēka, bet tas noteikti ir saturīgāks un veiksmīgāks par visai slideno ‘Tur kaut kam ir jābūt’, kas gluži vienkārši šķita neizdevies.
Šoreiz rodas sajūta, ka albumam nebija paredzēts izdoties. Ko es ar to domāju? Radot šo ierakstu, šķiet, PV nav centušies pārspēt paši sevi, vai radīt kaut ko ’vāūū’, lai pārsteigtu klausītāju un koncertos vērotu, kā histēriskās prieka asarās izplūst kvēlākie fani. Šis ir albums, ko varētu raksturot, kā sevis meklējumus. Jāatzīst, ka šī jūtu ķīmija, kas grupas starpā bija izkopta līdz pilnībai daudzu gadu garumā, šķiet, bija izbalējusi. Tam, protams, ir savi iemesli - traģēdija 2004. gadā, kas būtiski iespaidoja Četrus krastus, klupiens aiz Tur kaut kam ir jābūt. Pārdomas, sevis meklējumi un ilgas atspoguļojas jaunā albuma skaņdarbos. Jau ierastās PV vēsmas mijas ar pavisam jaunu skanējumu. Lai gan brīžiem albumam trūkst personiskuma un domas klīst kaut kur rinķī apkārt, bet kopumā ir jūtama solidaritāte un situācijas skaidrošanās. Šeit iederētos teiciens - vispirms no graudiem jāatsijā pelavas, tikai tad no tiem var cept maizi.Tieši to prātnieki,manuprāt, ir centušies panākt ar šo albumu, ko ierakstīt bija devušies tālu prom no savas ikdienas, gan fiziski, gan garīgi.
Galu galā varu teikt, ka viņiem tas ir izdevies - atkal rast harmoniju un prieku tajā, kam veltīta visa dzīve. Tāpēc varu tikai novēlēt baudīt jauno albumu, klātienē noklausīties kādu no gaidāmajiem brīvdabas koncertiem un pasmaidīt. Viss taču ir labi un būs vēl labāk. Miers.
-Zii
3/5
(Source: carolinewithe, via klavsg)
—Zii
Šķiet, šorīt saule uzlēkusi agrāk. Visapkārt vēl valdīja pirmatnējs un gauss miers, pat mākoņi vēl bija par slinku, lai nomāktu apkārtni. Tikai daži kā agri putni laiski slīdēja pa zilo pļavu, kā meklēdami kaut ko, īsti nemaz nezinādami ko.
Arī viņu, meiteni, kas sēdēja parkā uz soliņa, bija uzmodinājis kāds nomaldījies saules stars, kas bija atradis mazu šķirbiņu, kur guļamistabas aizkari nebija līdz galam sakļāvušies. Tas kā visasākis zobens sašķela pēdējās miega paliekas. Šoreiz tā vietā, lai nodotos ikrīta rutīnai, viņa paņēma savu kastaņkrāsas mēteli, apāva pirmos zābakus, kas bija pa rokai, un atdevās mirklim, mirklim dzīves. Pilsētas ielās tikai retāk par kādu noklīduši kaķi sastopami bija cilvēki, visi vēl sapņoja pēdējos sapņus. Apkārtne dziedāja unisonā ar klusumu. Tur viņa sēdēja. Zeltaini brūnie mati viegli sašūpojās, uzpūšot vieglai vēja pūsmai, zilās, lielās acis vērās tālu aiz pilsētas mūriem, tālu prom no laika. Tā vietā, lai satrauktos par to, bez kā var iztikt, par to, ko var aizstāt, viņa priecājās par pagātni, sapņoja par nākotni, dzīvoja – tagad!
-Zii
Pēdējā laikā bieži ir nācies saskarties ar setreotipu “ko par mani padomās, kā tas izskatīsies, ja es nedarīšu to vai nemācīšos tur, tāpēc man tas ir jādara”, kas tajā brīdī no manis prasa īpašu savaldību, lai gluži vienkārši neiekrautu pa seju. Protams, varētu gari un plaši par to diskutēt un moralizēt, bet aprobežos ar pavisam vienkāršu salīdzinājumu - vai tiešām Tev nešķiet, ka ērtāk ir iegādāties tērauda karotīti, ar ko zupu ēst, nevis zelta, lai pēc tam ar to mēģinātu sienā naglas dzīt? Izvēlies to, kam pēc tam vari piemeklēt praktisku pielietojumu savā dzīvē, un pašam vieglāk būs dzīvot!
—Zii
—
-Zii
